Saulainās stikla trauku ģimenes priecīgais pārgājienu ceļojums uz YangmeiKeng
Ar kalniem un jūru kā pavadoņiem laime vairojas! Rudens gaisma bija tieši tā, un mūsu vaigus skāra atsvaidzinošs vēsums. The Saulains Stikla trauki ģimene, pilna ar cerībām, uzsāka šo komandas saliedēšanas pārgājienu uz Janmeikens .
Kopš brīža, kad sapulcējāmies kompānijas lejā, smiekli un jautra pļāpāšana nemitējās — daži nesa mugursomas, kas pildītas ar uzkodām, citi palīdzēja ģimenes locekļiem pielāgot savas jakas, un kolēģi turēja paceltus pielāgotus uzņēmuma karogus, kliedzot:Saulains Stikla trauki komanda, ejam! Pats gaiss kūsoja no sajūsmas. Ceļojums bija prieka pilns.
Mūsu adminu komanda jau iepriekš bija sagatavojusi interaktīvas spēles. "Idiom Chains" un "Pictionary" mainījās, un kolēģi, kuri parasti nemanāmi sadarbojas pie sava galda, tagad spēlēs demonstrēja savus unikālos talantus. Kāds gudri iekļāva produktu nosaukumus idiomās, liekot visiem rēkt no smiekliem. Vairāki bērni saspiedās kopā, dalot konfektes, dedzīgi pļāpājot par plānošanu pārgājiena laikā vākt gliemežvākus, viņu nevainīgajiem vārdiem piepildot autobusu ar siltumu. Pusceļā kāds ieteica dziedāt vecas dziesmas. No "Friends" līdz "Running Wild", sākoties pazīstamajām melodijām, visi pievienojās dungot. Dziesmas un smiekli izbira pa logiem uz rudens lielceļu.
Kad mēs ieradāmies pie Janmeikens P1 autostāvvieta, saules gaisma izlauzās cauri mākoņiem, iemetot savu mirdzumu uz debeszilo jūru. Grupas fotosesijas laikā visi dabiski satuvinājās — daži mirgoja miera zīmes, citi uzmeta rokas pār kolēģu pleciem. "3, 2, 1, siers!" Slēdzis noklikšķināja, sasaldējot Saulaino stikla izstrādājumu saimes vienotības brīdi.
Pirms došanās pārgājienā skaistumu mīlošie kolēģi jau dalījās ar saules aizsargkrēmu, smērējot viens otru. Domīgi kolēģi vīrieši aktīvi palīdzēja nest smagas mugursomas citiem. "Es esmu stiprs, nav problēmu nēsāt līdzi papildu ūdeni!" Vienkāršs teikums, tomēr pārpildīts ar komandas siltumu. Pats pārgājiens bija pilns ar jautrām anekdotēm. Sākumā vairāki jauni kolēģi pārliecinoši devās uz priekšu, solot "iekarot visu maršrutu", bet drīz vien viņus aizrauj akmeņainā krasta līnija, pietupjoties, lai uzņemtu satriecošus piejūras fotoattēlus. Vienam kolēģim pēkšņi radās iedvesma, balstoties uz savu telefonu pret akmeni, lai iemūžinātu viļņu triecienu, neaizmirstot iesaukt kadrā citus — bildes bija pilnas ar bezrūpīgu smaidu.
Pārtraukumā visi sēdēja kopā, dalot uzkodas. Vieni atnesa paštaisītus sautētus traukus, citi izsaiņoja augļu plates. Apmaiņā un piedāvāšanā jebkura ieilgusī nepazīstamība izkusa, aizstājot ar pieaugošu draudzības sajūtu. Kad sasniedzām gleznaino daļu, visus pārsteidza brīnišķīgā ainava viņu priekšā — dziļi zilā jūra pa kreisi, viļņi putojoši balti, tālas laivas kā punktiņi uz zila samta; sulīgi zaļi kalni pa labi, blīvi ar veģetāciju, vējš čaukst caur lapām. Kolēģe nevarēja vien iesaukties: "Skats ir daudz skaistāks nekā bildēs!" Visi apstājās, lai fotografētu. Daži stāvēja uz Brieža ragu terases akmeņiem, pozējot tā, it kā skatītos tālu uz jūru; citi ligzdojās ar ģimenes locekļiem, tverot siltus mirkļus; daži rotaļīgi kolēģi pat smējās no smieklu grupas "nāras".
Pa taku, kad daži neizbēgami nogura, apkārtējie dabiski samazināja ātrumu, piedāvājot ūdeni un salvetes. "Nedaudz atpūtieties, nesteidzieties!" "Ļaujiet man sniegt jums roku, priekšā ir ēna." Kolēģei, kas devās pārgājienā ar savu bērnu, bija nepieciešami bieži pārtraukumi, tāpēc visi lēnām gāja ar viņiem, pat stāstot bērnam stāstus par jūru. Šķietami garais attālums tika veikts gandrīz nemanot savstarpējās biedrībās. Atgriežoties kāds jokoja: "Es biju noraizējies, ka es nevaru tikt galā, bet mēs zinājām, ka pirms tērzēšanā es to sasniedzu." komandas darba spēks!"
Pēcpusdienas pulcēšanās bija vēl dzīvīgāka. Galds bija klāts ar svaigām jūras veltēm un vietējām delikatesēm. Visi brīvi pacēla glāzes, daloties jautros stāstos no pārgājiena. Daži stāstīja par nejaušu apavu saslapināšanu, citi par elpu aizraujošajām ainavām, ko iemūžināja pa ceļam, un daži kolēģi, jautrās atmosfēras mudināti, izteica pateicību par savstarpējo atbalstu darbā. Arī ģimenes locekļi pievienojās, daloties ar darbiniekiem ikdienas dzīves fragmentos, siltajā gaisotnē aizkustinot ikvienu klātesošo.
Šajā rudens pārgājiena komandas saliedēšanas pasākumā nebija nekāda darba spiediena, tikai dabas relaksācija un priecīgi smiekli kolēģu vidū. Ikviens atpūtās ainavu vidū, mijiedarbojoties tuvāk. Savstarpējais atbalsts takā, siltums, daloties uzkodām, fotografēšanas prieks — tas viss kļuva par dārgām atmiņām. Kad saule norietēja rietumos un mēs iekāpām atpakaļ autobusā, visu sejā bija apmierināts smaids. Mēs ticam, ka siltums un spēks, ko sniedz šis izbrauciens, pārtaps nevainojamā sadarbībā darbā, padarot saulaino. Stikla trauki ģimene ir vēl saliedētāka, jo mēs roku rokā virzāmies uz gaišāku nākotni!